kaut kas

man ir tas ka ja kaut ko gribu izdarīt tad gandrīz vai nespēju neko padarīt.
tāpat ar šo - ar grūtībām sāku rakstīt pirmos vārdus, un tālāk kļūst vēl kaitinošāk, ka sāku ienīst sevi vēl un vēl. bet nekas - ja ir problēma, tad nespēju neko iesākt. tā ka galu sev nepadarīšu bet turpināšu dzīvot problēmās, jo kaut kas mani attur no izkļūšanas, un tā ir bijis jau gadiem, tikai pēdējā laikā esmu sapratis ka risinājuma nav, tāpēc nezinu kas varētu notikt. protams šo to jau varu izdarīt, bet salīdzinoši maz. pareizāk sakot nevis varu, bet spēju, jo varu jau daudz ko. katru dienu arvien vairāk lietas un notikumi šķiet bezjēdzīgi.
vienīgais prieks manā ikdienā - iegrimt drūmajā caurumā un palikt trakam kad ir bezizeja.

vari neko nepiebilst. tas ir man pašam.

Man ir laikam kādi 2 vai 3 "secret" blogi, kur rakstu šādi - tur, kur neviens neredz un nedzird. Jāsaka, ka drosme tev ir liela, jo atklāties parasti ir grūti.